Izmantojot dažādus testus, var iegūt vispārīgu informāciju par cilvēka personību un uzvedību vai viņam piemītošām spējām, prasmēm, zināšanām un kompetencēm. Testi parasti sastāv no vairākiem atbilstošiem jautājumiem vai uzdevumiem, kas palīdz novērtēt, vai cilvēkam piemīt kādas konkrētas īpašības, profesionālas spējas vai prasmes un kādā apjomā. Pildot testus, lai to rezultāti būtu maksimāli precīzi, vēlams ievērot to veikšanas apstākļiem izvirzītās prasības un pareizi izpildīt testos dotās instrukcijas. Turklāt vislabāko testu rezultātu interpretāciju var sniegt apmācīts un profesionāls vērtētājs.
Testu vēsture
Testus var iedalīt standartizētajos un nestandartizētajos testos. Standartizētie testi tiek pildīti un vērtēti vienādā jeb standartizētā manierē. Tos ir veidojuši speciālisti un eksperti, balstoties uz vispārpieņemtām normām un principiem. Savukārt nestandartizēto testu princips ir tāds, ka dažādiem cilvēkiem tiek doti atšķirīgi testi vai viens un tas pats tests, bet citādos apstākļos (piemēram, vienam cilvēkam tiek dots vairāk laika testa izpildīšanai kā otram), vai arī testu rezultāti katrai personai tiek interpretēti dažādi (piemēram, vienā gadījumā kāda atbilde tiek pieņemta par pareizu, bet citā tā pati atbilde tiek uzskatīta par nepareizu).
Standartizētie testi tiek uzskatīti par uzticamākiem kā nestandartizēti, jo to princips ļauj vieglāk un precīzāk salīdzināt visu testējamo cilvēku iegūtos rezultātus un to atbilstību normai.
Vissenākie zināmie standartizēto testu piemēri nāk no Ķīnas, kur karaliskā eksaminācija tika veikta sešu mākslu ietvaros – kandidātam bija jābūt zinošam mūzikā, arhitektūrā, zirgu jāšanas mākslā, aritmētikā, rakstīšanā, publiskajos un privātajos rituālos. Vēlāk testēšanas jomām pievienojās arī militārā stratēģija, civiltiesības, valsts finansu pārvalde un nodokļu jautājumi, zemkopība un ģeogrāfija. Šādā formā karaliskā eksaminācija notika mūsu ēras 6. gadsimtā, Sui dinastijas valdīšanas laikā.
Standartizētie testi tradicionāli nebija raksturīgi Rietumu pasaulei, kam par iemeslu kalpoja skeptiskā un brīvā debašu tradīcija, pārmantota no Senās Grieķijas. Rietumu akadēmija deva priekšroku nestandartizētai vērtēšanai, piemēram, eseju veidā.
Populārākie no standartizētajiem testiem ir inteliģences jeb tā sauktie IQ testi, ko visagrāk sāka izmantot Francijā. 1904. gadā franču valdība uzdeva psihologam Alfrēdam Binetam (Alfred Binet)atrast metodi, kas ļautu izdalīt bērnus ar atbilstošu (normālu) intelekta līmeni un tos, kam šis līmenis ir zemāks, lai šiem pēdējiem būtu iespēja apmeklēt speciālas skolas, kur viņiem pievērstu īpašu uzmanību katram individuāli, un lai viņu dēļ nepalēninātu mācību apguves procesu parastajās skolās.
Tā radās pirmais inteliģences tests jeb „Bineta skala” (Binet Scale), pazīstama arī kā „Simona–Bineta skala” (Simon-Binet Scale), jo tās izstrādē piedalījās arī Theopils Simons (Theopile Simon). Tests ietvēra lietu salikšanu konkrētā secībā vai to sagrupēšanu pēc noteiktiem kritērijiem, objektu nosaukšanu, šablonu kopēšanu un sekošanu komandām. Binets šo testu deva Parīzes skolēniem un, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, radīja t.s. IQ standartu, piemēram, ja 70% no visiem testētajiem astoņus gadus veciem bērniem testu izgāja veiksmīgi, tad konkrētais tests bija atbilstošs astoņus gadus vecu bērnu inteliģences līmenim. Pateicoties Bineta darbībai, parādījās tāds termins kā „inteliģences koeficients” jeb „IQ”. IQ ir cilvēka garīgā un hronoloģiskā vecuma koeficients (garīgais vecums/hronoloģiskais vecums x 100). Tātad, ja astoņus gadus vecs bērns iziet 10 gadus vecam bērnam atbilstošu testu, tad viņa IQ ir 10/8 x 100 jeb 125.
„Bineta–Simona” skala kļuva par pamatu inteliģences testiem, ko izmanto vēl šodien. Pats Binets gan īsti neticēja, ka šāds psihometrisks instruments varētu vienlaicīgi noteikt pastāvošo (iegūto) un iedzimto inteliģences līmeni (Kamin, 1995). Binets uzsvēra testa rezultātu relativitāti, pieļaujot, ka inteliģence ir pārāk plašs koncepts, lai to varētu izmērīt ar vienu skaitli. Viņaprāt, inteliģences līmeni ietekmē daudzi faktori, un tas var mainīties, tādēļ to var salīdzināt tikai starp tiem cilvēkiem, kuri nāk no vienas un tās pašas vides un ir dzīvojuši vienādos apstākļos (Siegler, 1992).