Mūsdienās gan potenciālo, gan jau esošo darbinieku novērtēšana ir ierasta prakse, jo, attīstoties mūsdienu tehnoloģijām, to iespējams veikt arī attālināti, ietaupot laiku un resursus, turklāt tā sniedz virkni priekšrocību ne tikai uzņēmumam, bet arī pašam darbiniekam. Taču jautājums, kā padotie tika vērtēti pirms simts un tūkstoš gadiem? Atskatoties vēsturē, jāatzīst, ka vairāki avoti apliecina, ka neformāla novērtēšana, lai uzlabotu uzņēmuma/organizācijas darbību, ir bijusi sastopama gadsimtiem ilgi, taču vairāk mūsdienu izpratnē tā aktualizējās ap 1900-tajiem gadiem, kad mehāniķis Frederiks Teilors (Frederick Taylor) definēja nepieciešamību nozares pārstāvjiem pārzināt konkrētas zinātniskās metodes un tehnoloģijas, lai uzlabotu ražošanas uzņēmuma produktivitāti. Savukārt papildu pētījumi, ko veica Frenks Bunkers Gilbrets (Frank Bunker Gilbreth), palīdzēja definēt arī iemaņas, kas nepieciešamas, lai veiktu konkrētos inženiera pienākumus. Abu kopīgi radītā stratēģija ļāva optimizēt darba uzdevumus un veikt darbu sadali tā, lai tie tiktu paveikti pēc iespējas ātrākā laikā, turklāt ieguldot mazāku piepūli.